Krieviski runājošo vidū aug pozitīvs vērtējums par Atmodu, bet saglabājas svārstīgums okupācijas jautājumos

Latvijas sabiedrība vispozitīvāk vērtē nesenāko vēstures posmu – atmodu un atjaunotās Latvijas valsts laiku kopš 1991. gada; samazinās arī nostalģija pēc padomju varas laika, bet visnegatīvāk Latvijas vēsturē tiek vērtēts Otrā pasaules kara posms.

Tā liecina jaunākā Latvijas sociālās atmiņas monitoringa aptauju rezultāti. Tajā pašā laikā pētnieki vērš uzmanību uz negatīvu tendenci, kad pēdējos gados audzis to cilvēku īpatsvars, kas vēstures jautājumos nevēlas pozicionēties vai kam nav viedokļa, tātad arī zināšanu par attiecīgo laiku vēsturē. 

No pagājušā gada novembra līdz šī gada februārim veiktais Latvijas sociālās atmiņas monitorings ir jau trešais, ko veikuši Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošie pētnieki Andris Saulītis un Mārtiņš Kaprāns (pētījums pilnībā pieejams LU FSI tīmekļa vietnē). Līdz šim pēdējo veica 2017. gadā, kas ļauj salīdzināt rezultātus, kaut jautājumi nav bijuši pilnībā vieni un tie paši. Šoreiz dažādos Latvijas reģionos, dažādās vecuma grupās aptaujāti 2023 respondenti vecumā no 18 gadiem. Aptauja veikta ar Valsts pētījumu programmas atbalstu.

M. Kaprāns uzsver, ka pēdējos astoņos gados bijuši daudzi notikumi, kas ietekmējuši sabiedrības noskaņojumu. Liels pagrieziena punkts, protams, ir Krievijas iebrukums Ukrainā, kam sekoja padomju režīmu slavinošo piemiņas objektu demontāžas vilnis Latvijā. 

Rezultātu varētu būt ietekmējusi arī Covid-19 pandēmija, jo tā ierobežoja cilvēku iespējas pulcēties, tātad piedalīties piemiņas pasākumos. 

Kā svarīgs moments tāpat minama vēstures mācību priekšmeta atgriešanās skolās un pēdējā laikā demonstrētās vēsturiskās filmas, tajā skaitā par padomju okupācijas laiku. Piemēram, seriāls "Padomju džinsi".

Lai noskaidrotu, cik godīgi ir cilvēki savās atbildēs Krievijas un Ukrainas kara notikumu dēļ, viens no jautājumiem attiecies arī uz iespēju brīvi paust viedokli par vēstures notikumiem, ja respondenta domas atšķiras no valsts oficiālās nostājas. Aina ir ļoti polarizēta. Brīva viedokļa paušanas iespējai piekrīt vai drīzāk piekrīt 51% aptaujāto. Savukārt 40% ieskatā šāda iespēja netiek nodrošināta. Optimistiskākā šajā ziņā ir jaunā paaudze 18–33 gadu vecumā un tie, kam dzimtā ir latviešu valoda. Krievvalodīgā daļa ar vidējo izglītību un vidējās un vecākās paaudzes aptaujātie ir pesimistiskāki.

33% padomju fanu

Vispozitīvāk Latvijas sabiedrība vērtē atmodu un valsts atjaunošanas laiku. Par šiem periodiem pozitīvu vērtējumu aptaujā sniedz aptuveni katri divi no trim respondentiem. Turklāt gadu gaitā visizteiktāk mainījies noskaņojums krieviski runājošajos, kur pozitīva attieksme kopš 2017. gada pieaugusi pat par 20 procentpunktiem līdz 53%. Zīmīgi, ka pozitīvas atbildes visbiežāk sniedz tie, kuri ir apmierināti ar savu dzīvi šobrīd. 2017. gadā apmierināta bijusi puse aptaujāto, bet šobrīd jau divi no trim. Pētījuma autori aizrāda, ka aptaujātā neapmierinātība ar savu šābrīža dzīvi nenozīmē, ka viņš ilgojas pēc padomju laikiem.

Arī starpkaru Latvijas posmam no 1918. līdz 1940. gadam ir augsti pozitīvs vērtējums, turklāt Kārļa Ulmaņa autoritārisma periods pēc 1934. gada saņēmis pat lielākas simpātijas nekā parlamentārās demokrātijas laiks līdz tam. Turpretī visnegatīvāk Latvijas vēsturē vērtēts Otrā pasaules kara posms. 79% vai aptuveni četri no katriem pieciem respondentiem to atzinuši par sliktu vai ļoti sliktu.

Krievijas karš Ukrainā varētu būt ietekmējis vērtējumu par tiem vēstures periodiem, kuri saistīti ar Krieviju, tās impērijas laiku un PSRS okupācijas periodu. Pēdējo jaunākajā aptaujā pozitīvi vērtē vien 33% aptaujāto, kamēr 2017. un 2010. gada aptaujās vismaz puse sniedza šādu vērtējumu. Protams, atsevišķos posmos vērojamas atšķirības pēc dzimtās valodas pazīmes. Latviešiem ulmaņlaiki gandrīz 70% gadījumu vērtēti pozitīvi, bet krievu valodas nesējiem ir liels atbildes "grūti pateikt" īpatsvars – 43%. 

Aptaujāto krievu cilvēku grupā padomju laiku pozitīvi vērtējuši 64%, bet starp latviešiem – tikai 20%. 

Tomēr kopumā, salīdzinot ar agrāko, pozitīvais padomju laika vērtējums samazinājies par 17 procentpunktiem, bet negatīvais audzis par 15 procentpunktiem, kas pētniekiem liek secināt, ka pēcpadomju nostalģija sabiedrībā iet mazumā. Starp novadiem vienīgi Latgalē apmēram puse (48%) padomju periodu joprojām uzlūko pozitīvi.

Domas par okupāciju

Sociologiem būtisks rādītājs allaž bijusi sabiedrības attieksme pret 1940. gada jūnija notikumiem un atšķirības vērtējumā pēc valodu grupas. Šobrīd Latvijas sabiedrības vairākums (56%) atbalsta tēzi, ka Latvija kļuva par PSRS sastāvdaļu padomju iebrukuma rezultātā. M. Kaprāns to uzsver kā būtisku pavērsienu, jo pirmo reizi, kopš tāds jautājums aptaujās vispār uzdots, sabiedrības vairākums piekrīt: Latvija tika okupēta. 2004. gadā tā domāja 47% aptaujāto. Tomēr 19% turpina uzskatīt, ka notikusi "brīvprātīga pievienošanās", kas arī uzskatāms par vērā ņemamu lielu skaitu. No aptaujātajiem 23% bijis grūti pateikt, kas toreiz notika, un 2% bija savas versijas. 

Starp latviešiem 71% ir stingri pārliecināts, ka notika iebrukums un okupācija, bet krievu daļā tā domā tikai 22%.

"Atbalsts padomju okupācijas naratīvam ir vienādi izkliedēts starp dažādām paaudzēm, taču ar ievērojami lielāku varbūtību tam piekrīt respondenti, kuriem latviešu ir dzimtā valoda, Kurzemē un Zemgalē dzīvojošie, kā arī respondenti ar augstāko izglītību. Savukārt brīvprātīgās pievienošanās naratīvam biežāk piekrīt rusofonā minoritāte un vecāka gadagājuma respondenti, kas sasnieguši pirmspensijas vai pensijas vecumu (58–69 gadi). Interesanti, ka brīvprātīgās pievienošanās interpretācijai ar lielāku varbūtību piekrīt Rīgas un Vidzemes iedzīvotāji, nevis Latgalē dzīvojošie. Taču Latgalē daudz lielāka aptaujāto daļa izvēlas nepozicionēties jautājumā par padomju okupāciju. Kopumā 2025. gada aptaujas rezultāti liecina, ka pašlaik krieviem un citām Latvijas mazākumtautībām, it īpaši to rusofonajai daļai, ir daudz raksturīgāk saglabāt svārstīgumu un neizlēmību jautājumā par padomju okupāciju. Tāpat izvēli nepozicionēties var biežāk pamanīt starp respondentiem ar pamatizglītību vai zemāku izglītību un starp divām jaunākajām vecumgrupām (18–33 un 34–45 gadi)," atzīmēts pētījumā.

M. Kaprāns nenoliedz, ka krievvalodīgo segmentu varēja ietekmēt arī pašcenzūra, bažas, ka "ne tādai" atbildei var būt sekas, tāpēc atzīmētas atbildes, ka aptaujātais nezina vai viņam nav viedokļa, taču matemātiski izmērīt to nav iespējams. A. Saulītis norādīja, ka pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos varētu būt pat bīstami, ja aptaujātie sāktu bieži izvēlēties neitralitāti atbildēs uz viņiem jūtīgiem jautājumiem. "Var pieņemt, ka cilvēki kādas problēmas vienkārši ignorē. Bet tad jautājums, kā var sanākt, ka jaunajai paaudzei, trīsdesmitgadniekiem, pirms 20 gadiem nebija ignorance par to, kā Latvija kļuva par PSRS sastāvdaļu, bet tagad tajā pašā vecuma grupā, kas jau ir cita paaudze, ir?" komentē viņa kolēģis M. Kaprāns.

Interesanti, ka aptuveni pusei vai pat vairāk nekā pusei aptaujāto grūti formulēt savu vērtējumu par laikmetiem pirms Latvijas pasludināšanas 1918. gadā. Tas ir, Livonijas periodu, Kurzemes un Zemgales hercogisti, arī laiku, kad Latvijas teritorija atradās Krievijas impērijas sastāvā. Bet te drīzāk ir runa vienkārši par zināšanu trūkumu.

Pieminekļu lieta

Politiķiem varētu būt interesanta iedzīvotāju attieksme pret padomju okupācijas režīma pieminekļu demontāžu. Aptaujā noskaidrots, ka to atbalsta 31% sabiedrības, kamēr 42% neatbalsta, 22% attieksme ir neitrāla, bet 6% atbild ar "grūti pateikt". Atbalstītāju skaits kopš 2023. gada ir krities. Tolaik tie bija 38%.

"Demogrāfisko datu analīze atklāj, ka respondenti, kuriem latviešu ir dzimtā valoda, ar lielāku varbūtību atbalsta pieminekļu demontāžu vai izvēlas neitrālu attieksmi. Taču arī latviešu valodas grupa neuzrāda spēcīgu konsensu. Turpretī rusofonajā minoritātē valda pārliecinoša opozīcija pieminekļu nojaukšanas politikai," skaidrots pētījumā.

Visaugstākais atbalsts pieminekļu demontāžai reģistrēts Rīgā – 35% un Vidzemē – 39%. Visnoraidošākā attieksme Latgalē – 15%. 

"Dati liek domāt, ka agrāk sašķelto atmiņu kopienu simbols bija tā sauktais Uzvaras piemineklis, bet tagad izskatās, ka to pašu simbolizē pieminekļa noņemšanas fakts," tā M. Kaprāns. Sociologs gan aicina neuzskatīt pieminekļu gāšanas pretiniekus par nelojāliem vai atsvešinātiem, jo viņu atbildes uz citiem jautājumiem, piemēram par 1990. gada 4. maiju, to neliecina: "Mums vairāk ir pamats runāt par atšķirīgām, bet ne polarizētām atmiņu kopienām."

Padomju pieminekļu likvidēšanas pretinieku nometne ir arī sašķelta uzskatos par Krimas aneksiju – 52% aptaujāto nevēlas vai nespēj šajā jautājumā pozicionēties. Pētnieku ieskatā, starp tiem, kuri nepauž savu viedokli ar padomju okupāciju saistītos jautājumos, ir tādi, kuru attieksmi nosaka gan konkrēta situācija, gan tādi, kuri noklusē savu propadomisko vai prokremlisko nostāju, gan arī tādi, kam patiešām nav zināšanu vai kuri attiecīgo problēmu ignorē.

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora(-u) personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras (EACEA) viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne EACEA nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.

Foto: Latvijas Mediji

Līdzfinansē LR Kultūras ministrija.

Foto: Publicitātes