13 °C
Ukraiņu karavīriem regulāri vaicāju, kāda ir situācija frontē, un, tā kā esam diezgan ilgi pazīstami, viņi nekautrējas runāt godīgi un ar krietnu devu ironijas pasaka: "Stabili sūdīga."
Trūkst ieroču, faktiski visu veidu munīcijas, par maz aviācijas, kas varētu nopietni uzbrukt pretiniekam, un būtiski – arī kājnieku, bez kuriem nav iespējams iztikt arī modernajā 21. gadsimta karā. Tomēr fronte turas, krievu ieguvumi diezin vai atsver viņu zaudējumus, kuru iemesls lielā mērā ir tā sauktie gaļas triecieni. Grūti aptvert, ka savi cilvēki krievu komandieriem nerūp nemaz.
Pilnīgi atšķirīga attieksme pret saviem kritušajiem biedriem valda ukraiņu pusē. Viņi, ja vien iespējams, centīsies bojāgājušos izvest no kaujaslauka. Tiesa, aizvien biežāk var dzirdēt ukraiņus sakām, ka tas neesot iespējams. Tik draudīgi ir karalauka apstākļi, un saprotami, ka kritušie biedri paliek guļam, ja pie viņiem faktiski nav iespējams nokļūt. Jauni kritušie ir pārlieku augsta cena par nogalināto izvešanu, tādēļ no tā atsakās.
Tā ir realitāte un kara ikdiena vienai Ukrainas sabiedrības daļai, to vairāk vai mazāk zina karavīru tuvinieki, bet daļa citu cilvēku dzīvo tā, it kā šis karš uz viņiem neattiektos. Šie cilvēki un karavīri ir divas atšķirīgas pasaules, tās, visdrīzāk, nekad nesapratīsies. Vieni ir gatavi ziedot savu dzīvību, bet otriem vienīgais un galvenais ir pašu labklājība, vēlēšanās dzīvot tādā pašā komfortā kā pirms Krievijas sāktā pilna apmēra uzbrukuma Ukrainai 2022. gada sākumā. Kā var nesaprast, ja fronte nenoturēsies un krievi uzvarēs, tad lielākais vairums zaudēt visu, kas viņiem svarīgs?! Tā vaicā viens otrs ukraiņu karavīrs. Daudzi man stāstījuši, ka vairs neuztur sakarus ar tādiem ļaudīm, kas izvairījušies no armijas un arī nepalīdz saviem karavīriem.
Ko darīt ar gūstekņiem?
Jau krietni pāri pusnaktij, kad savā mašīnā no Hostomeļas, kur esmu apmeties, vedu mājup uz Irpiņu divus Igorus. Viens no viņiem, ko pazīstu jau sen, karo pret krieviem trīsdesmit gadus. Sācis Abhāzijā, tad cīnījies Čečenijā, bet tagad jau gadiem aizstāv savu dzimteni. Otrs patiesībā nemaz nav ukrainis, bet par tādu apzināti kļuvis. Viņa vectēvam, turīgam cariskās Krievijas pilsonim, padomju vara savulaik atņēmusi visu īpašumu, pašu represējusi, tādēļ nav pārsteigums, ka Igora vecāki bijuši naidīgi noskaņoti pret šo varu. Reiz māte viņam teikusi, lai nekad neatgriežas tādā valstī, kāda ir Krievija. Tas bijis jau pēc pārcelšanās uz Krimu. Tur Igors nodzīvojis neilgi, līdz 1994. gadam. Jau tolaik bijis noprotams, ka Krievijai attiecībā uz šo pussalu ir savi plāni.
Abi Igori runā ukraiņu valodā, taču tas man nesagādā problēmas. Jau krietni sen saprotu gandrīz visu.
Par Ukrainas valsts nākotni gan mums ir atsķirīgi viedokļi – nepiekrītu Krievijā uzaugušā Igora viedoklim, ka it nekas nav pozitīvi.
Mana pārliecība veidojusies nepilnu trīsdesmit gadu laikā, regulāri ik gadu braucot uz šo valsti. Šajā laikā esmu apceļojis daudzus reģionus, vērojis, kā patiešām uzlabojas dzīve – sākot ar precēm veikalos, jauniem uzbūvētiem ceļiem, laipnu apkalpošanu iestādēs un krodziņos, bet pats galvenais – saticis daudz strādīgu un talantīgu jaunu cilvēku, kas ne tikai vēlas dzīvot pa jaunam, bet to arī dara.
Igors pirms Krievijas iebrukuma 2022. gada 24. februārī nodrošinājis Irpiņas pašvaldības vadītāju drošību, labi pazīst šos cilvēkus, tādēļ ir skeptisks par viņu vēlēšanos strādāt godīgi. Šī kritiskā attieksme gan nebija šķērslis, lai kara sākumā Igors aktīvi iesaistītos karā. Vadījis nelielu teritoriālās aizsardzības vienību, kurā nav bijis neviena profesionāla karavīra. Droši vien bieži izšķiroša nozīme ir motivācijai, varbūt ar to var izskaidrot šīs vienības panākumus – spējuši uzveikt pat krievu specvienības. Kara sākumā tika iesūtīts daudz diversantu grupu – tā noprotami ir krievu parastā taktika. Reiz Igors gājis kopā ar dažiem savas vienības karavīriem. Ieraudzījuši trīs civilā apģērbā fiziski trenētus vīrus un uzsaukuši viņiem: "Slava Ukrainai!" Viņi nav atbildējuši kā ierasts: "Slava varoņiem!", vien atsaukušies ar "Slava!" Ukraiņi atklājuši uguni un noguldījuši visus trīs. Tā arī bijis – tie bijuši krievu diversanti, zem jakām visiem trijiem bijušas pistoles.
"Es savējiem teicu, lai nevienu krievu neņem gūstā.
Kādēļ gan – lai viņi mums vientiesīgi stāstītu, ka nav gribējuši karot, ka braukuši uz nez kādām mācībām? Bet pēc tam, kad viņus atbrīvo un samaina, atkal atgriežas ierindā un karo."
Reiz Igors un divi viņa biedri melnām sejām un tādu pašu apģērbu braukuši uz bāzi cauri prāvai Kijivas daļai. Posteņos tikai pavaicājuši – no kurienes esat? Atbildējuši – no Irpiņas. Ar to bijis pietiekami, lai ļautu turpināt ceļu. Uz formas visiem trim bijuši nomelnējuši asinstraipi. "Mums nebija nekādas izvēles, pārsteidzām krievu vienību un visus likvidējām. Un to izdarījām trijatā, visiem pāri piecdesmit gadiem, bet viņi – tādi jauni – divdesmit, divdesmit divus, divdesmit piecus gadus veci. Bet ko lai dara, viņi taču atnāca šurp, lai slepkavotu."
