Šovakar, 29. novembrī, Dailes teātrī uz skatuves atgriežas Māras Zālītes un Raimonda Paula mūzikls "Meža gulbji", kas pirmo reizi tika izrādīts teju pirms trīsdesmit gadiem – 1995. gadā.
Ar Māru Zālīti, kura krietnu laiku atturējusies no intervijām, atceramies gan deviņdesmitos, gan tā laika sasauci ar mūsdienām, gan to, kā reiz tapa par mūziklu kanonu kļuvušais hits.
...Kādas karaļvalsts vienpadsmit prinčus ļauna ragana pārvērš par gulbjiem. Viņu lāsts ir allaž atstāt savu dzimteni un doties tālu, tālu prom. Brāļus var glābt tikai viņu vienīgā māsa Elīza, kuras mīlestība spēj pārvarēt visus lāstus.
Par savas paaudzes daudzpusīgāko režisoru dēvētais Klāvs Mellis ir iecerējis palūkoties uz mūziklu "Meža gulbji" ar svaigu skatu. Radošajā komandā viņš pieaicinājis spilgto scenogrāfu grupu "Grāfienes", horeogrāfu Rūdolfu Gediņu un gaismu mākslinieku Reini Zalti – vienus no talantīgākajiem Meļļa paaudzes māksliniekiem. Par Latvijas muzikālā teātra kanonu dēvētais Paula un Zālītes mūzikls izskanēs jaunā aranžijā un citādam mūziķu sastāvam. Stāsta pamatā ir Hansa Kristiana Andersena neaizmirstamā pasaka.
Tā mūziklu "Meža gulbji" piesaka Dailes teātris.
Izrādē piedalās mūziķi Beāte Meirāne, Matīss Žilinskis, Miķelis Dzenuška, Pēteris Žīle un Svens Vilsons.
Māra, sakiet lūdzu, kā atceraties to laiku pirms trīsdesmit gadiem un kas iedvesmoja radīt "Meža gulbjus"?
M. Zālīte: Deviņdesmito gadu sākumā Dailes teātris mani uzrunāja, sakot, ka vēloties kādu mūziklu, kādu pasaku… Man nebija ilgi jādomā, jo Hansa Kristiana Andersena pasaka "Meža gulbji" man bija mīļa kopš bērnības. Pasaka par princesīti, kurai tik traki sanāca, ka brāļi pārvērtās par gulbjiem. Un kas man toreiz un arī tagad ar laika distanci visvairāk šajā darbā saista, tā ir doma par klusēšanu. Manā mūziklā tā ir jūra, kas krastā raudošajai princesei Elīzai strikti pasaka – brāļus vari glābt, bet tev vajadzēs daudz spēka, būs jāveic daudzi darbi un jāvij krekli no asām, dzelošām nātrēm. Bet pats galvenais, ņem vērā – kreklus vijot, tu nedrīksti runāt. Jo katrs tevis pateiktais vārds iedursies brāļu miesā kā nazis.
Toreiz, deviņdesmitajos, un vēl jo vairāk tagad – visi runāja un runā… Un arī mani bieži aicina runāt, toreiz varbūt vairāk tam piekritu. Tagad man ideja par klusēšanu liekas vēl aktuālāka, jo man negribas runāt.
Negribas iet uz konferencēm, uz "lampu" sarunām, uz Zinātņu akadēmijas semināriem. Slīkstam vārdu plūdos. Bezjēdzīgos. Ļoti reti – un to akmeni vairāk metu politiķiem – runā godīgi, no sirds un kaut ko labu gribot.
Deviņdesmito sākumā biju Amerikā, kur mani ielūdza nu jau arī Latvijā zināmie aktieri Brigita un Laimonis Siliņi no Sanfrancisko Mazā teātra. Dzīvoju viņu mājās ārpus pilsētas. Tālumā varēja redzēt klosteri. Man pastāstīja, ka tas ir karmelītu klosteris. Es nezināju, kas ir karmelīti. Un Brigita ar Laimoni paskaidroja, ka tie ir mūki, kas apņēmušies klusēt. Tāpēc viņi nedrīkst runāt. Gluži kā Andersena princese Elīza, lai glābtu savus brāļus… Šī doma par klusēšanu mani arvien vairāk suģestēja, jo vairāk tādēļ, ka šķietami pieņemts, ka rakstniekam ir jārunā un jārunā publiski… Jāsaka taču savs vārds. Bet kādēļ gan? Kā esmu par sevi ironizējusi, katros valsts svētkos tev jānokūko visiem vēlamais teksts kā dzeguzei no pulksteņa. Tā ideja par klusēšanu nav tikai Andersenam, tā atrodama arī latviešu tautas pasakās. Kur kalpam starp citiem pārbaudījumiem, kas jāpārvar, lai dabūtu pili, princesi par sievu un pusi karaļvalsts, ir jāklusē. Kalpam gan mazliet tiek palīdzēts. Viņam iedod mazu akmentiņu, kas jātur mutē.
To dziļāko jēgu katrs var atrast, kādu vēlas un spēj. Bet mani visvairāk iespaidoja vēsts par klusēšanu.
Nezinu, vai ir vēl kāda luga, kurā kāda varone visu otro cēlienu klusē, kā tas notiek Hansa Kristiana Andersena "Meža gulbjos" ar princesi Elīzu.
Patiesībā jau nerunāšana, klusēšana arī ir ļoti skaidra attieksmes paušana. Pieminējāt valsts svētkus. Nupat aizvadītajos no daudziem cilvēkiem dzirdēju, ka prieku par savu valsti ļoti mazina alkatība – "Air Baltic" valdes priekšsēdētāja Martina Gausa alga ir divreiz lielāka nekā ASV prezidentam, dzelzceļa "Rail Baltica" būvniecības mudžeklī izšķērdētas milzu naudas summas. Tādās situācijās cilvēki tomēr vēlas zināt, ko domā tie, kuru teiktajā ieklausās. Daudziem, īpaši mazāk turīgajiem, notiekošais riebjas un sāp līdz nelabumam.
Vai jūs domājat, ka mani tas nesāpina? Es iekšēji burtiski sprāgstu gaisā, mani emocionāli spridzina visas tās nejēdzības. Taču ko var izdarīt dzejnieks? Palamāt valdību? To katrs māk. Bet kā atrisināt un kā atrast atbildi uz jautājumu – kā tas varēja notikt? Man patīk, kā jaunais parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītājs Andris Kulbergs, es pazinu viņa tēvu (mūžībā aizgājušais Motormuzeja dibinātājs Viktors Kulbergs), visu šķetina, un izskatās, ka arī atšķetinās. Diemžēl dzelzceļa būvniecībā parādās visa Latvijas valsts lielā nelaime, kas izpaužas arī citās situācijās.
-15.9 °C
