Arī amatierteātros ir dažādi iestudējumi – gan brīnišķīgi, ka izbrīnā ieplešas acis, cik labi iestudēts, gan tādi, kur teksts tikai norunāts. Kā nu kurš to spēj, tomēr bijību un prieku izraisa cilvēku nesavtīgā darbošanās teātrī, tāpēc nekad viņiem nesaku, ka kaut kas nav izdevies.
Taču jums vairs negriboties iet uz teātri, lai nepiedzīvotu vilšanos.
Man laikam jau ir tāds vecums, kad no izrādes ļoti daudz ko gaidu. Noskatījos Dailes teātrī iestudējumu par Smiļģi, kurā ļoti patika ideja par daudzajiem Smiļģiem, taču blakus sēdēja mana trīsdesmitgadīgā meita un nesaprata nekā. Man viņai bija jāskaidro tas, ko vajadzēja pastāstīt no skatuves! Pietrūka dramaturģiski izvērstas līnijas, kas izstāsta stāstu par Smiļģi, lai saprastu, kas tur notiek. Es zinu, kas ir Smiļģis un ko viņš paveicis, bet jaunā paaudze to nezina. Stāstam vienmēr ir jābūt, ja tā nav, pēc pirmajām desmit minūtēm kļūst neinteresanti.
Iestudējums veidots, izmantojot Māras Zālītes lugu.
Jau skolā mums iemāca, ka domrakstam vajadzīgs ievads, iztirzājums, kulminācija un nobeigums. Vienkārši un skaidri. Tieši tāpat tas darbojas dramaturģijā. Ja to neievēro, stāstu nevar izstāstīt. "Smiļģī" tā nebija, nezinu, kāpēc Mārai neizdevās.
Visticamāk, tas bija režisora Viestura Kairiša lugas redzējums.
Režisoram ir tiesības interpretēt un eksperimentēt, bet, ja ievērotu pamatlietas, tas izskatītos krietni labāk.
Tieši tas pats notika Nacionālā teātra izrādē par Leo Kokli, kur arī pietrūka stāsta. Tik daudz reižu bijis tā, ka pēc izrādes iznāku no teātra un domāju – jā, kaut kas tur bija, bet kaut kā pietrūka, lai viss būtu ideāli. Skatoties izrādi, jājūt arī emocionālais pacēlums, ja nekas nav sakustējies sirds apvidū, tā ir neveiksme.
Kurš no jūsu lugas iestudējumiem trāpījis desmitniekā?
Nacionālajā teātrī Indras Rogas "Smiltāju mantinieki". Skatījos izrādi ar lielu aizrautību.
Rakstniekus esat nosaukusi par īpašu cilvēku sugu. Ko ar to domājat?
Rakstnieki ir profesionāļu suga, kas māk uzrakstīt jebko par jebkuru tēmu. Tas ir ļoti svarīgi, jo ļoti daudzi cilvēki to nemāk – viņi nav analfabēti, tomēr rakstiski neprot izteikt savas domas. Diezgan bieži gadījies, ka cilvēks man palūdz kaut ko uzrakstīt savā vietā.
Rakstnieki ir īpaša suga arī tāpēc, ka spēj uzburt citu pasauli, radīt cilvēkus un ievietot viņus dažādās situācijās un palīdzēt no tām izkļūt. Viņi kā Dievs Tas Kungs rada savu pasauli.
Kā dzīvojat pašas radītajā pasaulē?
Ir visai apgrūtinoši, kad par darbu sāku domāt naktī, jo vairāk nevaru aizmigt, tāpēc ka pa galvu maisās teikumi, sižeti, pagriezieni. Ap trijiem saprotu, ka miega vairs nebūs, kamēr kaut ko nepiefiksēšu. Ceļos augšā, ieslēdzu datoru un uzrakstu visu, ko esmu gultā izdomājusi, un beidzot aizmiegu. Atklāti sakot, tas notiek diezgan bieži.
Tomēr vienlaikus tas ir arī brīnišķīgs piedzīvojums, jo bieži vien naktīs izdomāju labas idejas. Tas ir tik interesanti, un tieši šo sajūtu dēļ ar to vēl joprojām nodarbojos.
Par kādiem tematiem ir vērts rakstīt literāru darbu?
Par mīlestību. Man tieši tagad ir tāds periods, jo jau uzrakstīju lugu par mīlestību un esmu iesākusi romānu, kurā gribu izpētīt kādu īpatnēju mīlestības veidu.
Ko par mīlestību var uzrakstīt karā laikā?
Tieši kara laikā jārunā par mīlestību vairāk un vairāk. Tagad no Krievijas nāk tāds neslēpts ļaunums. Kā viņi runā par tautām un cilvēkiem! Nekad nedomāju, ka kaut ko tādu dzirdēšu, piemēram, valsts televīzijā. Bet viņi šo ļaunumu izplata pat ar tādu kā saldkaislu prieku. Feisbukā diezgan reti ko ierakstu, bet nevarēju vienīgi nociesties, kad Čūsku salā ukraiņi pasūtīja krievu kuģi ar nesmukiem vārdiem un mūsējie par to ļoti jūsmoja. Uzrakstīju – cilvēki, mīļie, kāpēc jūs tagad savā saziņā lietojat šos pretīgos krievu lamuvārdus? Vai tad nevar pateikt – krievu kuģi, ej dillēs!
Kādus komentārus dabūjāt par savu ierosinājumu?
Ne tos briesmīgākos, man paskaidroja, ka šajā gadījumā krievu lamuvārdi ir vietā. Joprojām man liekas, ka nevajag izplatīt šos izteicienus, jau tā mūsu valodai ir ko turēt. Tāpēc mīlestības tēma ir tik svarīga. Vienam otrs ir jāmīl, varbūt tas mūs izglābs.
Vai par Ukrainu daudz domājat?
Katru dienu. Kopš pagājušā gada februāra ļoti bieži no rīta, kad pamostos, domāju – jā, es labi izgulējos, bet kā viņi tur guļ? Kad veikalā nopērku kādu kārumu, iedomājos – bet kā ir viņiem? Visu laiku man iet līdzi Ukraina, tāpēc esmu ļoti priecīga par latviešiem, ka esam spējīgi atkal apvienoties un palīdzēt. Uz Ukrainu iet miljoni! Kur tas viss rodas? Arī savu māju esmu izrevidējusi un aizvedusi uz Ventspils ielu*** visu, kas varētu būt noderīgs. Tā ir neizsakāmi laba sajūta, ka vari otram palīdzēt.
Rakstot jauno romānu, jums vairāk jādomā par mīlestību. Cik daudz tās ir jūsu dzīvē?
Esmu ļoti daudz un skaisti mīlējusi – savus bērnus, vīriešus, draugus.
Un tagad?
Nu tagad... Ļoti mīlu savu meitu Silviju ar tādu dziļu un klusu mīlestību.
Un jaunajā romānā?
Mana galvenā varone ir meitene, kurai vēl kaut kā pietrūkst, bet nezinu – kā. Viņa ir "procesā", un tas ir labi. Varu par to prātot stundām ilgi, kas ar viņu notiks un kāpēc.
Jāgaida nakts, kad atnāks padoms.
Es ceru. Tāpat beigu vēl nav, bet par to priecājos, jo zinu, ka viss tikai būs. Tādēļ vien esmu gatava rakstīt līdz mūža galam.
Lelde Stumbre
- Dzimusi muzikoloģes Silvijas Stumbres un žurnālista Ērika Stumbra ģimenē.
- 1970. gadā beigusi Rīgas 5. vidusskolu.
- Radošo interešu attīstību rosinājusi saskarsme ar tēvabrāli, trimdā dzīvojošo latviešu dzejnieku Olafu Stumbru.
- Rakstnieces pirmās publikācijas ir 20. gadsimta 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā publicēti dzejoļi.
- 70. gados Stumbre pievērsusies dramaturģijai, kļūdama par vienu no novatoriskākajām 20. gadsimta pēdējās ceturtdaļas lugu autorēm, kuras lugās ''Sarkanmatainais kalps'', ''Jānis'', ''Ipolits'', ''Nākošpavasar'' un citās jaušamas absurda un sirreālisma drāmas iezīmes.
- 1983. gadā beigusi kursus Maskavas Maksima Gorkija Literatūras institūtā.
- 1999. gadā uzņemta Dramaturgu ģildē.
- 2014. gadā uz laiku pildījusi deputātes pienākumus 11. Saeimā, kurā tika ievēlēta no Nacionālās apvienības "Visu Latvijai!"/"Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK.
- Daudz rakstījusi arī prozu, darbus bērniem, publicējusi autobiogrāfiskas ievirzes sacerējumus un biogrāfijas.
- "Bezsaules noriets" – Andreja Upīša darbs par trimdas latviešiem un literatūru.
- Rakstniece un sabiedriskā aktīviste Liāna Langa aizsākusi sociālo kampaņu "Runā latviski" un "Atkrievisko Latviju".
- Rīgā, Ventspils ielā 50, atrodas biedrība "Tavi draugi", kas pieņem ziedojumus un nogādā tos uz Ukrainu.