Revoltella: Investīciju apjoms patīkami pārsteidz

Eiropas Investīciju bankas (EIB) galvenā ekonomiste Debora Revoltella stāsta, ko par uzņēmējdarbības vidi atklāj jaunais EIB investīciju ziņojums.

Ko par uzņēmējdarbību Eiropas Savienībā ir atklājis Eiropas Investīciju bankas tikko publicētais investīciju ziņojums?

D. Revoltella: Pirmais fakts – investīciju apjoms Eiropā ir mūs patīkami pārsteidzis. Iepriekšējās krīzēs, piemēram, 2008.–2009. gada krīzes laikā, investoru uzvedība bija citāda un investīciju apjoms ekonomikā strauji kritās. Šoreiz ir citādi – par spīti augsto procentlikmju politikai un enerģētiskajai krīzei, investīciju apjoms Eiropas ekonomikā ir pieaudzis.

Vai tam ir kāds izskaidrojums?

ES domāju, ka te ir vērojami divi faktori – pirmkārt, uzņēmēji arvien vairāk pievēršas zaļajai pārejai, ir sapratuši, ka tā ir neizbēgamā nākotne un tādēļ piešķīruši šāda rakstura investīcijām prioritāti. Savukārt sabiedriskajā sektorā investīcijas ļoti ir veicinājis Atveseļošanās un noturības fonds – šobrīd investīcijas no šī fonda līdzekļiem visā Eiropā notiek pilnā sparā.

Runājot vēl par privāto sektoru – investīcijas ir veicinājis arī tas, ka visā Eiropā uzņēmumiem pēc Covid-19 krīzes un valstu sniegtā atbalsta ir samērā daudz naudas kontos – šis naudas buferis daudziem uzņēmumiem ļauj mīkstināt augsto procentu likmju politikas sekas, jo mazinājis nepieciešamību pēc aizdevumiem. Rezultātā mēs redzam arvien lielāku privātā sektora energoefektivitāti, augošus pūliņus digitalizācijas virzienā, kā arī vērtības audzēšanas ķēdes lielāku diversifikāciju, kas uzņēmumus padarīs noturīgākus pret nākotnes krīzēm. Taču vienmēr ir kāds "bet" – un šoreiz tādu ir vesela virkne. 

Jākonstatē, ka pasaules ekonomikas stāvoklis pasliktinās, uzņēmumu naudas buferi sadilst, bet augsto procentu likmju politika joprojām nav mīkstinājusies. 

Šo apstākļu kombinācija pamazām sāks iekost privātajiem uzņēmumiem, savukārt Covid-19 un enerģētiskās krīzes laikā ieviestie finanšu atbalsta instrumenti daudzās valstīs pārstāj darboties. Tādēļ, skatoties nākotnē, pašreizējo investīciju vilni uzturēt varētu būt grūtāk. Vissarežģītākais šobrīd šķiet 2026. gads, bet valstīm, kas ir ES struktūrfondu līdzekļu saņēmējas, tas varētu būt dažus gadus vēlāk.

Kāpēc sarežģīts būs tieši 2026. gads?

Tādēļ, ka šajā gadā beigsies Atveseļošanās un noturības fonda darbība un ar to saistītās investīcijas – ar šo līdzekļu palīdzību šobrīd tiek īstenoti daudzi projekti Eiropā. Tādēļ vēl jo vairāk svarīgi šobrīd ir koncentrēties uz šo līdzekļu efektīvu apguvi. Visā Eiropā vērojams, ka valdības šobrīd prioritizē tieši darbu ar Atjaunošanas un noturības fonda līdzekļiem. Tām valstīm, kas ir struktūrfondu līdzekļu saņēmējas, pēc tam būs vēl daži gadi struktūrfondu līdzekļu izmantošanai. 

Tas, vai mēs spēsim efektīvi šos līdzekļus izmantot, lielā mērā atkarīgs no valstu spējas samazināt administratīvās barjeras un citus šķēršļus. 

Savukārt privātajā sektorā bažas rada inovatīvo privāto uzņēmumu spēja piesaistīt nevis sākotnējās investīcijas, bet gan otrās kārtas investīcijas – tas parasti ir sarežģītākais jauno uzņēmumu attīstības posms.

Es tieši gribēju vaicāt – EIB grupa, kurā ietilpst arī Eiropas Investīciju fonds, 2023. gadā ir piešķīrusi finansējumu 88 miljardu eiro apmērā vairāk nekā 900 projektu. Taču vienlaikus EIB cer, ka šis finansējums piesaistīs privātās investīcijas aptuveni 320 miljardu eiro apmērā, radot 400 000 uzņēmumu un 5,4 miljonus darba vietu. Ņemot vērā, ka EIB piešķir finansējumu, lielā mērā balstoties uz politiski izvirzītiem mērķiem – zaļo transformāciju un digitalizāciju, bet privātie uzņēmumi investējot primāri izvērtē peļņas iespējas, tad jautājums ir – vai piepildās cerības ar EIB investīcijām aktivizēt arī privātās investīcijas?

Man šķiet, ka darbojas gan, un esam veikuši virkni pētījumu par to. Piemēram, liela EIB programma ir aizdevumi mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kas katrā valstī tiek veikti caur kādu no komercbankām, kurai piešķirti EIB līdzekļi. 

Pētot to uzņēmumu bilances, kas saņēmuši finansējumu, un salīdzinot tos ar līdzīgiem uzņēmumiem, kas šādu finansējumu nav saņēmuši, ir skaidri redzams, ka tie aug ātrāk un kļūst finansiāli spēcīgāki. 

Līdzīgs pētījums saistīts ar riska kapitāla investīcijām jaunuzņēmumos, EIB finansē tos starp pirmo un otro investīciju piesaistes kārtu – ja jaunuzņēmums ir saņēmis EIB atbalstu, tad otrajā investīciju piesaistes kārtā tie parasti ir daudz veiksmīgāki, proti, spēj piesaistīt lielākas investīcijas.

Vai investīcijas Baltijas reģionā kaut kā izceļas un atšķiras no vispārējās Eiropas ainas?

Baltijas reģionu, tāpat kā pārējo Eiropu, ir smagi skārusi enerģētiskā krīze, un investīcijas reģionā ir cietušas šī faktora dēļ. Taču Baltijas valstis no pārējās Eiropas visvairāk atšķir lielais uzņēmēju satraukums par demogrāfiskajām tendencēm un darbaspēka pieejamību. 

Vēl satraukums saistīts ar pieejamā darbaspēka prasmju un iemaņu līmeni, tam nākotnē būs jāpievērš arvien lielāka uzmanība.

Pagājušajā gadā EIB Latvijā ir finansējusi projektus par 82 miljoniem eiro, kas nav īpaši daudz, ja ņem vērā, ka pēdējo piecu gadu laikā šis finansējums ir bijis gandrīz viens miljards eiro. Vienlaikus pērn Lietuvā finansēti projekti par 654 miljoniem eiro, bet Igaunijā – par 540 miljoniem. Kādēļ šāda starpība?

Domāju, ka nav pareizi mazās valstīs salīdzināt katra gada rezultātus, jo valstu administratīvā kapacitāte ir samērā neliela un politiskās prioritātes var šo kapacitāti novirzīt tajā vai citā virzienā. Man ir pamats domāt, ka Latvija visus savus administratīvos resursus šobrīd novirzījusi Atveseļošanās un noturības fonda līdzekļu apgūšanai, nosakot to par prioritāti, tādēļ EIB projektiem varbūt nav pievērsta tik liela uzmanība, taču turpmākajos gados šie skaitļi atkal sāks augt. Es aicinātu mazo valstu rezultātus salīdzināt triju līdz četru gadu griezumā, nevis katru gadu – tā arī mēs darām EIB. Vajadzētu mazāk uztraukties par investēto līdzekļu apjomu kā tādu, bet vairāk par to, cik efektīvi šie līdzekļi tiek izmantoti.

Gan Latvijā, gan arī pārējā Eiropā visi projekti pēdējos pāris gados ir krasi sadārdzinājušies inflācijas dēļ. Tas rada milzu problēmas šo projektu īstenošanā, un Latvijas valdība, piemēram, šobrīd kasa pakausi, prātojot, kur ņemt papildu miljardus tādu projektu kā "Rail Baltica" īstenošanai. Kā EIB risina šo problēmu – proti, to, ka inflācijas radītais sadārdzinājums vairs neļauj projektus īstenot paredzētajā laikā vai apjomā?

"Rail Baltica" nav mūsu projekts, nevarēšu to komentēt. Taču kopumā jums taisnība – tas ir radījis daudzu projektu īstenošanas kavēšanos – tas skaidri vērojams makroekonomiskajos datos un ir pamatīga problēma. 

Daļa valstu – tās, kurām to atļauj finansiālā situācija, – to cenšas risināt, piešķirot nodokļu atlaides publiskā sektora projektiem, daļa – piešķirot papildu finansējumu.

Latvija ir viena no valstīm, kur apmēram puse EIB piešķirtā finansējuma pēdējos gados nonāk mazajos un vidējos uzņēmumos. Vai pārējā Eiropā ir tāpat, ņemot vērā, ka finansēt lielos projektus it kā ir vienkāršāk un plāni pildās ātrāk?

EIB jau tradicionāli ir veltījusi lielu sava finansējuma daļu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, šī politika attiecas uz visu Eiropu. Jāsaka, ka pat tajos laikos, kad bāzes procentu likmes bija zemas un uzņēmumi viegli varēja saņemt finansējumu, EIB piešķirtajiem līdzekļiem bija pozitīva loma. Taču tagad, augsto bāzes procentu likmju periodā, tieši EIB piešķirtā finansējuma nozīme ir krasi pieaugusi. Dati rāda, ka tieši jaunos, mazos un inovatīvos uzņēmumus finansēšanas apstākļu pasliktināšanās ir ietekmējusi vissmagāk – viņiem nav uzkrātu rezervju. Tādēļ EIB finansējumam mazajiem un vidējiem uzņēmumiem tuvākajos gados joprojām būs arvien svarīgāka loma.

Taču Eiropas Investīciju bankas finansējums tiek koncentrēts divās jomās – zaļā pāreja un digitalizācija – atbilstoši ES izvirzītajiem politiskajiem mērķiem. Vai tiek plānota EIB finansējuma mērķu paplašināšana, iekļaujot arī citus mērķus, piemēram, atbalstu arī uzņēmumu apgrozāmajiem līdzekļiem?

Mēs redzam, ka šobrīd visvairāk ir pieprasīti līdzekļi energoefektivitātes projektiem. Ir loģiski koncentrēt finansējumu tajā jomā, kas šobrīd ir visvairāk pieprasītā. 

Taču vispār EIB ir iespējams saņemt arī finansējumu ieguldījumiem pašu kapitālā un citiem mērķiem.

Otrais EIB forums, kas 7. un 8. februārī notika Luksemburgā, bija zīmīgs ar to, ka vēl nekad nozīmīgos ES līmeņa forumos es neesmu dzirdējis tik daudz balsu, kas argumentē par investīcijām aizsardzības jomā un valstu aizsardzības spēju kāpināšanu. Varētu pat teikt, ka, spriežot pēc šī foruma, Eiropa beidzot ir pamodusies. Taču EIB šobrīd nefinansē projektus aizsardzības jomā, to liedz bankas pamatdokumenti, kuros noteikts, kādas jomas EIB nefinansē. Vai jūs pieļaujat iespēju, ka šī politika varētu mainīties?

Šis jautājums jāadresē bankas īpašniekiem – Eiropas Savienības dalībvalstīm, kas nosaka EIB politiku, tādēļ atbilde jāmeklē Briselē, nevis Luksemburgā. Ko gan varu pateikt – EIB jau kopš 2017. gada finansē divējādā pielietojuma projektus, ja vismaz 50% no projekta rezultātiem izmantojami civiliem mērķiem.