Pēc pēdējos mēnešos Latvijā izskanējušās informācijas – gadsimta projekta "Rail Baltica" izmaksas izrādījušās krietni lielākas, nekā iepriekš lēsts, un tā nav vienīgā šīs vērienīgās ieceres problēma. Šīs situācijas kontekstā "Mājas Viesim" likās būtiski ieskatīties, kā dzelzceļš attīstījās starpkaru Latvijā un cik liela nozīme toreiz bija starptautiskajiem savienojumiem.
Latvija – 20 apvienībās un organizācijās
20. gs. 20. un 30. gados Latvija ļoti centās sevi pozicionēt kā tranzīttūrismam piemērotu valsti, un arī šim mērķim valsts pievienojās tā laika galvenajām starptautiskās satiksmes konvencijām. "Latvijas dzelzceļš" piedalījās apmēram 20 dažādās apvienībās un organizācijās – sākot ar Starptautisko guļamvagonu un ātrvilcienu sabiedrību un beidzot ar Starptautisko dzelzceļu savienību.
Lai izveidotu tiešo satiksmi, tika slēgti sarežģīti starptautiskie līgumi starp Anglijas, Francijas, Beļģijas un Holandes dzelzceļiem, no vienas puses, un Latvijas, Igaunijas, Lietuvas un Polijas dzelzceļiem, no otras. Zināms, ka jau neilgi pēc Pirmā pasaules kara – 1921. gadā – Rīga bija starpposms iespējai ar vilcienu nokļūt Berlīnē un Parīzē. Jau no 1928. gada 1. janvāra varēja iegādāties tiešas biļetes starp Rīgu un ievērojamākajām Eiropas pilsētām. Savukārt mēnesi vēlāk iedibināja arī tiešo biļešu pārdošanu starp Rīgu un Hāgu, Utrehtu, Amsterdamu un Londonu. 1928. gada 15. maijā tika uzsākta tiešā satiksme starp Viduseiropas valstīm un PSRS, Vācijas, Čehoslovākijas, Austrijas un Itālijas dzelzceļiem caur Poliju, Lietuvu, Latviju un pārējām Baltijas valstīm. ("Ekonomists", 1929. gada 15. aprīlī)
Tās izveide starp Rīgu un Vakareiropu tomēr nebija viegls uzdevums. Kā 1921. gada 12. februārī vēstīja "Kurzemes Vārds", "Igaunijas lūgumu pagarināt tiešu satiksmi līdz Rēvelei ar pārsēšanos Valkā" Starptautiskā guļamvagonu biedrība "atraidījusi cita sliežu platuma dēļ", informējot, ka "starptautiskā biedrība ierindos vienu guļamvagonu starp Valku un Liepāju un ceļotāji no Somijas un Igaunijas varēs pārsēsties Parīzes vilcienā Rīgā". Savukārt Polijas konsulāts Rīgā paziņoja, ka tranzītu braukšanai no Austrumprūsijas uz Vāciju caur Polijas teritoriju uztur tā saucamie privileģētie un starptautiskie vilcieni – t. i., taisnā satiksme Rīga–Berlīne–Parīze–Ostende. Braucienā ar privileģētiem vilcieniem, kuri gāja caur Polijas teritoriju aizslēgti (Eidkūņi–Čeva–Hoinica–Konica–Berlīne), poļu vīza nebija vajadzīga, izņemot Latvijas, Lietuvas, Krievijas, Ukrainas, Bulgārijas, Turcijas, Austrijas un Ungārijas pilsoņus, kuriem "tā ir obligatoriska". Uz starptautiskajiem vilcieniem Rīga–Berlīne–Parīze–Ostende poļu vīza bija obligāta bez izņēmuma visiem. Latvijas pilsoņiem uz privileģētiem vilcieniem tā maksāja 250 Latvijas rubļu, bet uz starptautiskajiem – 500 Latvijas rubļu vienā virzienā.
13 °C
